Latvijā ik gadu no ģimenēm izņem vairāk nekā tūkstoš bērnu – aptuveni tikpat daudz, cik mācās skolēnu vienā lielā Rīgas ģimnāzijā vai vidusskolā. Tas notiek gadījumos, kad bāriņtiesa pārtrauc vecākiem aizgādības tiesības un bērns nonāk ārpusģimenes aprūpē. Zelma (vārds mainīts), bijusi juridiski nebrīvs bērns: „Mēs tajā dienā vispār nebijām neko ēduši, un mēs gājām pie kaimiņiem prasīt ēst, un noteikti tie kaimiņi bija pateikuši sociālajam dienestam.” Likums paredz, ka gada laikā ar vecākiem strādā sociālais dienests, un pēc tam bāriņtiesai jāpieņem lēmums – vai bērns var atgriezties ģimenē, vai viņam jāmeklē jaunas mājas. Madara Senkane, adoptējusi meitiņu: „Lai viņš nav tādā kā mūžīgā šķīstītavā, ka ne šur, ne tur, tādā pelēkajā zonā.” Taču realitātē tas ne vienmēr notiek laikus. Ir bērni, kuri juridiski nebrīvā statusā ārpusģimenes aprūpē pavada vairākus gadus. Ir arī gadījumi, kad bērnu atgriež bioloģiskajā ģimenē un pēc tam atkārtoti izņem vēlreiz un vēlreiz. Andrija Likova, ģimenes psihoterapijas speciāliste: „Institucionālā vardarbība eksistē, un tā joprojām ir.” Šajā Atvērto failu pusstundā pētām, vai atbildīgās iestādes spēj laikus pieņemt lēmumus bērnu interesēs, lai viņus aizsargātu? Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās. -- Lai turpinātu pētīt šo tematu, raidījuma “Atvērtie faili” veidotāju komanda lūdz atsaukties tos vecākus, kuriem aizgādības tiesības ir atņemtas. Ja esat gatavi tikties un dalīties ar savu pieredzi, lūdzam sazināties un sūtīt ziņu uz e-pastiem: [email protected] vai [email protected]